Nu re kā, kad es pie datora, tad Ciba nestrādā, nākas rakstīt nākamajā dienā ;)

Kamēr citi braukājas pa siltām zemēm, man sagadījās aizbraukt uz spico kalnu zemi Šveici, Laax kūrortu.


Viss kā parasti sākās Rīgā, kur agrā piektdienas rītā sēdos autobusā lai dotos tālā ceļā. Autobusa kompānija pagadījās sakarīga- džeks ar DH riteni, kurš cerēja Šveicē nolaist pa kādu kalniņu, bijušais premjers, kas tagad vada radioraidījumu, viena darbadiendra vecāki un citi normāli cilvēki. Turpceļš pagāja sēžot busā, nedaudz dzerot un pa laikam skatot filmas, kas šoreiz pagadījās reti sakarīgas, kā piemēram, "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" un "Klauvējot pie paradīzes durvīm". Pēc gandrīz divu dienu kratīšānās pa drēgno Poliju un Austriju, beidzot tikām Šveicē un kā uz burvju mājiena izklīda mākoņi un parādījās saule. Tā skatoties skaistās ainavas pret vakaru iebraucām Flims ciematā, kas izvietojies pie iespaidīgas klinšu sienas. Autobuss sāka izvadāt cilvēkus pa apartamentiem, un es jau padomāju, ka nāksies tālu iet līdz pacēlājam, taču, kad pašās beigās tiku iekšā, sanāca, ka esam pavisam tuvu. Nedaudz pablandījāmies pa pilsētiņu un devos pie miera.
Pirmā diena sākās ar spilgtu sauli pa logu, no kura pavērās burvīga ainava uz Alpu virsotnēm. Ātri paēdis brokastis virtuvē, no kuras savukārt pavērās skats uz klinšu sienu, devos iekarot kalnu. Ārā bija +15 un īsteni pavasarīgs gaiss, kas atmodināja momentā. Nenormālajā cilvēku daudzumā beidzot izdevās tikt augšā un sākt domāt kur doties tālāk. Izrādījās, ka karstā laika dēļ visas trases gandrīz uzreiz pārvēršaas par pampaku kaudzi, kā rezultātā nācās gan braukt uz pakaļējās kants, gan lēkāt pa pumpām, gan taisīt supermazus pagriezienus. Slēpotāji arī lielākā daļa izskatījās kā otro reizi uz slēpēm uzkāpuši un lēnām šļūca pa kalnu. Plus vēl pie pacēlājiem valdīja liela drūzma un visi centās pa visām varēm pielīst priekšā, nu gandrīz kā Latvijā. Pabraukājuši pa pāris trasēm(40,26) un nobesījušies par cilvēku daudzumu, kopā ar kjeerpis izdomājām doties kur citur. Vēl viena Laax īpatnība ir lielais enkur un tablešu pacēlāju skaits, kuri vēl pie tam ir nenormāli - nepiedomami daudz tādam dārgam kūrortam. Abi divi negribējām atcerēties Latvijas kalnus un piekust braucot augšā, izdomājām braukt pa melno(25) trasi. Palaikam stiepjot dēļus pa zilajām trasēm beidzot tikām līdz melnajai trasei un sākam braukt lejā. Nu ko- melnā tā trase droši vien bija tāpēc, ka melnā krāsa uz trases bija visvairāk- vairāk kā puse no sniega bija nokususi. Trasē bija gan nesen nogruvuši akmeņi, gan strautiņi, kam kjeerpis smuki pārleca pāri, gan baltā strīpa pusmetra platumā- asas izjūtas garantētas. Pēc pirmās braukšanas dienās radās priekšstats, ka zilās trases ir kā distanču slēpotājiem- ar nelielu reljefu, sarkanās nedaudz stāvākās, bet melnās ir šauras un nekoptas sarkanās trases.
Vēl nedaudz pabraukājušies pa sadzītajām sarkanājām trasēm (66,67), devāmies mājup. Pārģērbušies normālās drēbēs, devāmies izbaudīt Šveices pavasari. Ārā +15, spīd saule un staigājam T-kreklos un skatamies uz sniegu. Pa galveno ielu visu laiku braukā mašīnas, tāpēc gaiss tur nevis kā kalnos, bet kā pilsētā. Mašiņi gan viņiem tur glauni, tāpat daudziem ir mocīši- čoperi, enduri, superbaiki. Veikali bija ciet- svētdiena, tāpēc pablandījušies devāmies mājās, kur parrunājām, kā gājis citiem.
Otrā diena sākās tikpat saulaini kā pirmā, taču ar cerību, ka cilvēki būs mazāk. Sāku braukāties pa 66 trasi, kamēr laba, tomēr retraks bija slinkojis un daudz kur atstājis smukas bedres. Nobraucis pāris reizes, satiku kjeerpi, kurš izrādās bija nobraucis par supergaro melno 65 trasi. Nobraucu arī es un izsecināju, ka trase nav īpaši vēl izdangāta un braucama, kā arī pagara, ja esi ātri nobraucis, apakšā vari elsot un skatīties uz trases sākumu, kas slejas kilometru virs tevis (trases kritums ir nedaudz mazāk par kilometru). Tā nu šī trase kļuva par manu iemīļoto, jo bija vismazāk izdangātā un vismazāk iesācēju apdzīvotā, lai gan ski schules un svētdienas slēpotājus varēja atrase pietiekami. Tā arī nebija melnā trase klasiskajā izpratnē- tāda normāla sarkanā. Pēc tam pabraukājies pa 60 trasi, atklāju šokējošu lietu- esmu pakāsis fotoaparātu. Domās jau apglabājis jamo un sācis domāt, kādu man tagad jaunu ņemt, lēnām braucām pa trasi, meklējot jamo. Pilnīgi bez cerībām piebraucām pie pacēlāja mājiņas- un tut stāv mūsu fotoaparāts kā dzīvs! kāds labs cilvēks savācis un nolicis vietā- Latvijā tādas lietas nekad nenotiek! Pārlaimīgi paglabājām aparātu un vēl nedaudz pabraukājušies braucām mājās.
Vēl neliels iestarpinājums par kūrorta apmeklētājiem. Vidējais kūrorta apmeklētājs man likās bija sekmīgs vidējās klases darbinieks, kurš kopā ar ģimeni un suni atbraucis paelpot kalnu gaisu un pastāvēt uz slēpēm. Cenas krodziņos ir diezgan iespaidīgas, bet laikam šveicieši var to atļauties un dienas lielāko daļu pavada sēžot tur ar bērniem un suņiem. Snovbordisti pārsvarā ņemas pa parkiem, lai gan maz bija cilvēku, kas rādīja tiešām labu sniegumu- lielākā daļa šļūkāja pa mazāko kastīti.
Pēc kalna tika veikta iepazīšanās ar Šveices cenām vietājā supermarketā. Ja alus cenas vēl ir pieņemamas- sākot no 0.80 līdz 1.50 Frankiem, tad gaļa viņiem tur ir nenormāli dārga un lai nebaidītu cilvēkus, visas cenas ir norādītas 100 gramiem.
Tālākās dienas pagāja diezgan vienādi- no rīta agri ceļamies, no 9 līdz kādiem 12 braukājies pa melno trasi, pēc tam varbūt kaut kur citur, un ap 15 jau sēžām ciematā un baudam laiku. Parasti pirmais brauciens ir pa cietu un slikti gludinātu trasi, otrais un trešais ar lielāku sēņu skaitu, papluinītām trasēm un pilniem vagoniem, tad pēc 11 cilvēki salien krogos, ski skolas beidz darbu, un uz trases kļūst brivāk elpot. Nesaprotu gan, kāpēc iesācējus un bērnus vajag mācīt uz melnās trases, tās garās ķēdes ir spējīgas izbesīt jebkuru, jo tādām grūti tikt garām.
 Laiciņš izdevās labāks nekā cerēts. Ja pirms brauciena laika prognoze biedēja ar lietu, par laimi tas nebija un tikai vienu dienu varēja izbaudīt braucienu pa miglu, kad trases lejasdaļā lija, bet augšā sniga un trase bija necaurredzama.
Pamēģināju braukt arī pa nekoptajām trasēm, pārsvarā bija ciets un smags sniegs, lai gan augstākās vietās sniegs vēl bija tīri labs un mazdruzciņ varēja paķert braucienu pa baltajiem laukiem. Sezonā tur tiešām ir kur braukt svaigā sniega cienītājiem, jo pietiekami atvēlēts nekoptajām trasēm.
Bez braukšanas neko īpašu nedarīju, ja nu vienīgi vienu dienu veicu nelielu pārgājienu un netālo ciematiņu Fidaz, no kurienes pavērās skaists skats uz ieleju.
Kopumā Laax kūrorts vairāk orientējas uz iesācējiem un ģimenēm, tagad uz freestyle un freeride braucējiem. Freestyleriem ir trīs rampas un trīs parki- kad es biju tad ledāja parks ar superlielo rampu gan nedarbojās, bet tur bija nenormālais Big Airs, pa kuru daži arī reāli leca. Parki gan man izskatījās sliktāki nekā Livigno. Man pašam ne īpaši patika tā visa kūrorta iesācēju atmosfēra ar daudzajiem krodziņiem, kas pilni ar sēņotājiem ar visiem suņiem un vienkārši atbraukuši pasēdēt un nedaudz paslēpot. Bet vispār brauciens bija interesants, laiks silts un saulains, un Latvijā atgriezos ar iesauļotu seju un pilns ar pozitīvajām emocijām, Lieldienas gan nācās pavadīt kratoties autobusā, bet vai tad es kaut kāds reliģiskais fanātiķis.

Bildes arī ir un kaut kad ielikšu, cerams šodien ;)

P.S. tie numuri iekavās ir trašu numuri, ja kādam interesē lūrēt skimapu un vērtēt pa kurām trasēm es laidu :)