01 August 2002 @ 06:54 pm
Latvijas pakalniņi vasarā.  
Ziemā katrs kaut cik augsts pakalns vai grava kļūst par slēpošanas trasi
kur savu meistarību slīpē slēpotāji un snovbordisti. Ar vai bez sniegapūtējiem,
ratrakiem un moderniem pacēlājiem, Latvijā ir vairāki desmiti apsaimniekotu
pakalnu. Bet kas notiek ar tiem vasarā?

Sakarā ar to, ka pats braukājos pa kalniem vasarā, pamēģināšu apkopot informāciju
par kalniem kur var   braukāties ar kalna dēli. Iespējams, ka šī
informācija noderēs arī Downhill braucējiem.

Piebildīšu, ka lai droši brauktu ir nepieciešama cieta , plata trase ar labu
pārredzamību, ieteicams bez akmeņiem, lai labi būtu krist un kokiem, jo kā
zināms ietriekšanās kokā var izraisīt bēdīgu rezultātu.

Sigulda.

Siguldā ir veseli divi kalni, kas lepojas ar labu infrastruktūru- Kaķīša kalns
un Siguldas pilsētas trase. Jāsaka, ka abās trasēs to kvalitāte nebija diez ko iepriecinoša.

Siguldas pilsētas trase pārsteidza ar savu slapjumu. Līdz pat trases vidusdaļai
tā ir klāta ar purva meldriem, visa trase ir pārsvarā nokaisīta koku mizām
un ir dažas sasistas pudeles, ko atstājuši gādīgie pilsētas iedzīvotāji.
No kalna iztek vairāki strautiņi, radot dubļus, kuros iebraucot, var aplaimot
skatītājus ar iespaidīgiem kritieniem. Nedaudz braucama ir mazā trase, kur
zāle nav tik gara, bet pati trase ir šaura.

Kaķīšu trase vairs nav tik slapja un dēlis zemē nestieg, taču noaugusi ar
garām zālēm, līdz pat ceļiem. Zāle pamatīgi samazina ātrumu un noslēpj iespējamās
bedres un akmeņus, tāpēc braukšana nav diez ko jauka. Taču ja pāris stundas
pabraukā, zāli var nobraukāt un izveidot kaut cik ciešamu braucamo vietu.
Taču tā kā Siguldā es nedzīvoju, tad īpaši ar to neaizrāvos.

Vēl Siguldā ir vairāki citi kalni kā piemēram Pirtnieks, Mehanizatoru kalns
un Dakterkalns, kas gan nav tik plati, taču es tos neapmeklēju, atstājot
kādai citai reizei, kad gadīsies atkal apciemot Gaujas Senleju.

Sabile.

Sabilē atrodas vienīgā mūsdienīgā slēpošanas trase Kurzemes pusē- Zviedru cepure.
Lai gan nav no garākajām, tomēr vasarā šī trase mani iepriecināja ar savu
sakoptību. Īsi pļauta zālīte, plata trase, cieta zeme- tas viss nodrošina
labu ripošanu. Ziemā man šī trase droši vien šķistu pa vienkāršu, taču vasarā
bija pašā laikā.

Ogre.

Ogres vienīgais kalns, kas aprīkots ar pacēlēju- Ķentes kalns
ir nedaudz apdzīvots arī vasarā. Dažreiz tur ir redzami downhill braucēji,
ir izveidots kaut kāds dirts, netālu ir vesels ditru parks, kas gan kalnu
dēļiem nešķita piemērots, jo atšķirībā no riteņiem, ieskrieties var tikai
tik, cik ripo. Pats kalns ir augšdaļā stāvs, taču smilšains kas apgrūtina
braukšanu no dēļa riteņi stieg smiltīs, taču apakšā paliek šaurs un lēzens,
neatstājot vietu kur nobremzēt.

Otra vieta kur braukt Ogrē ir Zilo kalnu masīvs, kas sastāv no daudziem maziem
pakalniem. Lai gan daudzi kalni vasarā ir smilšaini vai arī sasisto pudeļu
lauskām greznoti, piemērotu vietu braukšanai atrast var, kaut gan nevienu
no tām nenosauksi ne par ideālu ne par labu esam.

Kopsavilkums.

Ja būtu tuvāk mājām brauktu uz Zviedru cepuri. Par Siguldu var domāt, ja
brauc vairāki, vai arī ja dzīvo tur. Par citām vietām nezinu, lai gan zinu,
ka Valmierā būvējas Downhill 4x trase, kas varētu būt braucama ar kalnu dēļiem.
Īsāk sakot: dzīvosim- redzēsim.

Ja kādam ir kas sakāms, iebilstams vai ierosināms- var droši likt to komentāros.
 
 
( Post a new comment )
(Anonymous) on June 6th, 2003 - 12:02 pm
Ir jau jauki, tikai - kas paliks pāri no slavenā lībiešu pilskalna ķentes kalna? Vai beigās viss nebūs nošļūkts nost?
(Reply) (Link)