Savu aprakstu gribēju rakstīt jau sen, taču visu laiku kaut kas traucēja- tad bija atvaļinājums, tad iedvesma nebija, tāpēc arī apraksts sāka tapt tikai uz augusta beigu pusi. Lai nenogurdinātu lasītājus un sevi, publicēšu atskatu pa daļām, katrai koncerta dienai veltot pa daļai.
Otrdienas rītā, kad parastie cilvēki steidzās uz darbu, daži citi pulcējās netālu no stacijas, lai dotos tālā ceļā uz Vācijas pilsētu Wackenu. Sapulcējoties izrādījās, ka Hopkins vēl nav ieradies un pavadījām vēl kādu pusstundiņu viņu gaidot. Sekoja vēl viena neliela apstāšanās lai savāktu fotolietas citiem un jau bijām ārpus Rīgas. Kā parasti, ar nepacietību tika sagaidīts pagrieziens uz Dzērumiem, kad tika atvērtas pudeles un jautrība varēja sākties.
Tā nu sēžot un dzerot vadījām laiku braucot cauri Polijas ceļiem. Šoferi bija izvēlējušies citu ceļu un kādreiz braukuši rallijā, tāpēc saraustīta braukšana ar ātrumu 100 km/h pa šauriem, līkumainiem ceļiem lika sajusties kā kartupeļu kratītājā. Tā kratoties un lidojot pienāca nakts un šoferi apstājās kempingā, lai pārlaistu obligātās astoņas stundas atpūtas. Citi saslēja teltis, kamēr citi par labāku uzskatīja turpināt jautrību un lietot stipros dzērienus. No rīta ceļu turpinājām kā parasti- tie, kas bija dzēruši, pa laikam atlūza, citi arī gulšņāja un mēģināja nosist laiku līdz galapunktam. Interesanti, ka attālums līdz robežai, ja var ticēt šoferu vārdiem, visu laiku palielinājās, līdz beidzot vēlā pēcpusdienā sasniedzām vāčzemi. Pēc nelielas pauzes ar pasu meklēšanu un citām jaukām lietām, kas parasti gadās, kad cilvēki nolūst tā, ka nevar pamodināt, turpinājām ceļu jau pa vācu ceļiem. Par godu tam tika uzlikts Onkel Tom un sākās lielais dzerstiņš- visi dziedāja līdzi, un trauki tukšojās zibensātrumā- īsāk sakot pilnīgs auts.
Protams, ilgi tas turpināties nevarēja, un pēc pāris stundām visi kļuva i mierīgāki i miegaināki un nodevās krākšanai. Tā nu nemanot pienāca vakars, un mūsu mērķis Wackena arvien tuvojās tuvāk un tuvāk. Un tikai tad izrādījās, ka šoferi tā arī nezin uz kurieni jābrauc un gaida palīdzību no pasažieriem, kuriem galīgi nevajag zināt kā nokļūt galamērķī. Un paprasīt kādam citam arī nevar- bez varenplašās kaimiņzemes valodas nevienu citu tā arī nemāk. Te nu skarbu vārdu teica Lāča kungs, kurš kā pieredzējis transporta jomas darbinieks izteicās par vadītāju un pasažieru atbildību. Tā nu ar Deatperado palīdzību aptaujājot vietējos beidzot nokļuvām līdz mūsu galamērķim, kur priekšā jau bija „lidotāji”. Uzslējuši savu telti, kā vēlāk izrādījās vissliktākajā pozīcijā, devāmies apmainīt biļetes un apskatīt teritoriju. Viss bija diezgan slapjš un jau sāka parādīties pirmie dubļi. Lielajā teltī skanēja kaut kāda metalotēka un cilvēki tusējās pilnā sparā. Nedaudz izlūkojuši apkārtni, vilkāmies atpakaļ un likāmies uz auss.
Ceturtdienas rīts sagaidīja ar nomākušām debesīm un bažām par lietu. Diemžēl šogad telšu pilsētiņas teritorijā bija vēl mazāk tualešu nekā pagājušajā gadā, tāpēc smaka no tām nāca vēl lielāka, kas nozīmēja, ka labāk izmantot pilsētā izvietotās tualetes. Laika līdz vakaram vēl bija daudz, tāpēc tika nolemts doties iekarot vietējos veikalus, lai pēc tam nebūtu jātērē laiks. Pa ceļam varēja aplūkot metālistu pūļus un arī nolūkoties Muppet Show covera „MahnaMana”izpildījumā.
Veikals sagaidīja ar lielām rindām (kā parasti) un milzīgu pūli. Atraduši latviešus, kas jau stāvēja rindā, gājām pēc aliem un citiem labumiem. Pēc rindas kopīgas izstāvēšanas viena daļa devās peldēties, kamēr otra (kurā ietilpu arī es) devās atpakaļ uz telšu pilsētiņu, stumjot ratiņus. Pieveikuši garo un beigās arī dubļaino ceļu, devāmies uz metāla tirdziņu kur aplūkojām visādas mantiņas un šo to iepirkām. Patīkams pārsteigums bija festivāla krekli, kuri bija nokritušies cenā gandrīz divas reizes, un parādījies arī hoodie, ko arī iepirku. Festivālu aplūkot laikam bija izdomājuši arī Vācijas gaisa kara spēki, jo virs festivāla teritorijas laiku pa laikam lidinājās kara lidmašīnas un helikopteri.
Tā nu nemanot tika sagaidīts arī ceturtdienas vakars, kad sākās koncerti. Ceturtdiena parasti ir tā diena, kad uzstājās mierīgākas grupas vai arī kādi no „vecajiem, labajiem” un tiek dēvēta par „Night to remember”. Kā festivāla atklājēji bija izvēlēti gotiskie metālisti „Tristania”, kas atbilda ceturtdienas formātam- mierīga, maiga mūzika ar skaistas sievietes vokālu- tieši tāds arī ir gotiskais metāls. Kad „Tristania” beidza spēlēt, uz skatuves tika izvietoti krusti un uz skatuves parādījās pilnīgs vīrietis sutanā- tie bija zviedru doomeri „Candlemass”. Dooma fani droši vien bija stāvā sajūsmā, taču mani kaut kā neaizķēra, tāpēc gāju uz telti kaut ko uzkost un uzdzert. Nākamie bija paredzēti Rammstein- veidīgie OOMPH!, ko arī aizgāju uz beigām apskatīties. Nu neko, klausīties jau varēja, labāk bija kā pagājušā gada Bohze Onkelz. Pa to laiku savācu porolona roku, lai varētu rādīt lielu \m/ un savācu vēl kādus žurnālus ar promo diskiem. Ielūrēju arī uz mežonīgo rindu pie Nightwish, tur arī fotogrāfi centīgi fotografēja parakstīšanos. Pa to laiku arī vācieši beidza spēlēt un lielais pūlis pie skatuves nozīmēja tikai to, ka uzstāsies pirmās dienas zvaigznes Nightwish. Spēlētas tika gan dziesmas gan vecās, gan jaunās dziesmas, un pat Pink Floyd kovers, kas gan neizklausītās diezgan pārliecinoši- nav jau tausiņspēlmanim tās balss, nav. Paklausījies Nightwish, izdomāju ielīst teltī, kur spēlēja vienīgā smagā grupa to dien Hatesphere. Cilvēku līdz nemaņai daudz, bet kaut kā tiku iekšā. Spēlēja jamie diezgan labu desu, tikai cilvēku kā siļķu mucā. Papildus tam, izspruku no telts nedaudz ātrāk, kā rezultātā nācās noklausīties vēl pāris dziesmas no telts ārpuses, kur skaņa nepavisam nebija laba. Klausoties ar vienu ausi Nightwish, ar otru Hatesphere, pienāca arī pirmās dienas beigas, kas beidzās ar salūtu.
Pēc noklausīšanās devāmies uz telšu pusi, kur tusiņš jau risinājās pilnā sparā, dzerot stiprināto kolu. Šitā smējies sen nebiju, tika uz vietas izdomāti visvisādi teicieni, no kuriem slavenākie bija „Tumsā un kramā” un „Fishmaster”. Rēcām tik skaļi, ka mūs taisījās filmēt vietējā filmēšanas grupa, bet sapratuši, ka šitajā valodā neko nevar saprast, devās prom. Tā nu smejot, dzerot un runājoties pagāja gandrīz visa nakts, kad nu likos uz auss, lai rīt sekotu jauni piedzīvojumi.
P.S. Kaut kad (cerams šovakar) arī iemetīšu kaut kur arī bildes no festiņa.
P.P.S. nezin kāpēc lj-cut nedarbojas, tāpēc patreiz ielikšu garā palagā.
Otrdienas rītā, kad parastie cilvēki steidzās uz darbu, daži citi pulcējās netālu no stacijas, lai dotos tālā ceļā uz Vācijas pilsētu Wackenu. Sapulcējoties izrādījās, ka Hopkins vēl nav ieradies un pavadījām vēl kādu pusstundiņu viņu gaidot. Sekoja vēl viena neliela apstāšanās lai savāktu fotolietas citiem un jau bijām ārpus Rīgas. Kā parasti, ar nepacietību tika sagaidīts pagrieziens uz Dzērumiem, kad tika atvērtas pudeles un jautrība varēja sākties.
Tā nu sēžot un dzerot vadījām laiku braucot cauri Polijas ceļiem. Šoferi bija izvēlējušies citu ceļu un kādreiz braukuši rallijā, tāpēc saraustīta braukšana ar ātrumu 100 km/h pa šauriem, līkumainiem ceļiem lika sajusties kā kartupeļu kratītājā. Tā kratoties un lidojot pienāca nakts un šoferi apstājās kempingā, lai pārlaistu obligātās astoņas stundas atpūtas. Citi saslēja teltis, kamēr citi par labāku uzskatīja turpināt jautrību un lietot stipros dzērienus. No rīta ceļu turpinājām kā parasti- tie, kas bija dzēruši, pa laikam atlūza, citi arī gulšņāja un mēģināja nosist laiku līdz galapunktam. Interesanti, ka attālums līdz robežai, ja var ticēt šoferu vārdiem, visu laiku palielinājās, līdz beidzot vēlā pēcpusdienā sasniedzām vāčzemi. Pēc nelielas pauzes ar pasu meklēšanu un citām jaukām lietām, kas parasti gadās, kad cilvēki nolūst tā, ka nevar pamodināt, turpinājām ceļu jau pa vācu ceļiem. Par godu tam tika uzlikts Onkel Tom un sākās lielais dzerstiņš- visi dziedāja līdzi, un trauki tukšojās zibensātrumā- īsāk sakot pilnīgs auts.
Protams, ilgi tas turpināties nevarēja, un pēc pāris stundām visi kļuva i mierīgāki i miegaināki un nodevās krākšanai. Tā nu nemanot pienāca vakars, un mūsu mērķis Wackena arvien tuvojās tuvāk un tuvāk. Un tikai tad izrādījās, ka šoferi tā arī nezin uz kurieni jābrauc un gaida palīdzību no pasažieriem, kuriem galīgi nevajag zināt kā nokļūt galamērķī. Un paprasīt kādam citam arī nevar- bez varenplašās kaimiņzemes valodas nevienu citu tā arī nemāk. Te nu skarbu vārdu teica Lāča kungs, kurš kā pieredzējis transporta jomas darbinieks izteicās par vadītāju un pasažieru atbildību. Tā nu ar Deatperado palīdzību aptaujājot vietējos beidzot nokļuvām līdz mūsu galamērķim, kur priekšā jau bija „lidotāji”. Uzslējuši savu telti, kā vēlāk izrādījās vissliktākajā pozīcijā, devāmies apmainīt biļetes un apskatīt teritoriju. Viss bija diezgan slapjš un jau sāka parādīties pirmie dubļi. Lielajā teltī skanēja kaut kāda metalotēka un cilvēki tusējās pilnā sparā. Nedaudz izlūkojuši apkārtni, vilkāmies atpakaļ un likāmies uz auss.
Ceturtdienas rīts sagaidīja ar nomākušām debesīm un bažām par lietu. Diemžēl šogad telšu pilsētiņas teritorijā bija vēl mazāk tualešu nekā pagājušajā gadā, tāpēc smaka no tām nāca vēl lielāka, kas nozīmēja, ka labāk izmantot pilsētā izvietotās tualetes. Laika līdz vakaram vēl bija daudz, tāpēc tika nolemts doties iekarot vietējos veikalus, lai pēc tam nebūtu jātērē laiks. Pa ceļam varēja aplūkot metālistu pūļus un arī nolūkoties Muppet Show covera „MahnaMana”izpildījumā.
Veikals sagaidīja ar lielām rindām (kā parasti) un milzīgu pūli. Atraduši latviešus, kas jau stāvēja rindā, gājām pēc aliem un citiem labumiem. Pēc rindas kopīgas izstāvēšanas viena daļa devās peldēties, kamēr otra (kurā ietilpu arī es) devās atpakaļ uz telšu pilsētiņu, stumjot ratiņus. Pieveikuši garo un beigās arī dubļaino ceļu, devāmies uz metāla tirdziņu kur aplūkojām visādas mantiņas un šo to iepirkām. Patīkams pārsteigums bija festivāla krekli, kuri bija nokritušies cenā gandrīz divas reizes, un parādījies arī hoodie, ko arī iepirku. Festivālu aplūkot laikam bija izdomājuši arī Vācijas gaisa kara spēki, jo virs festivāla teritorijas laiku pa laikam lidinājās kara lidmašīnas un helikopteri.
Tā nu nemanot tika sagaidīts arī ceturtdienas vakars, kad sākās koncerti. Ceturtdiena parasti ir tā diena, kad uzstājās mierīgākas grupas vai arī kādi no „vecajiem, labajiem” un tiek dēvēta par „Night to remember”. Kā festivāla atklājēji bija izvēlēti gotiskie metālisti „Tristania”, kas atbilda ceturtdienas formātam- mierīga, maiga mūzika ar skaistas sievietes vokālu- tieši tāds arī ir gotiskais metāls. Kad „Tristania” beidza spēlēt, uz skatuves tika izvietoti krusti un uz skatuves parādījās pilnīgs vīrietis sutanā- tie bija zviedru doomeri „Candlemass”. Dooma fani droši vien bija stāvā sajūsmā, taču mani kaut kā neaizķēra, tāpēc gāju uz telti kaut ko uzkost un uzdzert. Nākamie bija paredzēti Rammstein- veidīgie OOMPH!, ko arī aizgāju uz beigām apskatīties. Nu neko, klausīties jau varēja, labāk bija kā pagājušā gada Bohze Onkelz. Pa to laiku savācu porolona roku, lai varētu rādīt lielu \m/ un savācu vēl kādus žurnālus ar promo diskiem. Ielūrēju arī uz mežonīgo rindu pie Nightwish, tur arī fotogrāfi centīgi fotografēja parakstīšanos. Pa to laiku arī vācieši beidza spēlēt un lielais pūlis pie skatuves nozīmēja tikai to, ka uzstāsies pirmās dienas zvaigznes Nightwish. Spēlētas tika gan dziesmas gan vecās, gan jaunās dziesmas, un pat Pink Floyd kovers, kas gan neizklausītās diezgan pārliecinoši- nav jau tausiņspēlmanim tās balss, nav. Paklausījies Nightwish, izdomāju ielīst teltī, kur spēlēja vienīgā smagā grupa to dien Hatesphere. Cilvēku līdz nemaņai daudz, bet kaut kā tiku iekšā. Spēlēja jamie diezgan labu desu, tikai cilvēku kā siļķu mucā. Papildus tam, izspruku no telts nedaudz ātrāk, kā rezultātā nācās noklausīties vēl pāris dziesmas no telts ārpuses, kur skaņa nepavisam nebija laba. Klausoties ar vienu ausi Nightwish, ar otru Hatesphere, pienāca arī pirmās dienas beigas, kas beidzās ar salūtu.
Pēc noklausīšanās devāmies uz telšu pusi, kur tusiņš jau risinājās pilnā sparā, dzerot stiprināto kolu. Šitā smējies sen nebiju, tika uz vietas izdomāti visvisādi teicieni, no kuriem slavenākie bija „Tumsā un kramā” un „Fishmaster”. Rēcām tik skaļi, ka mūs taisījās filmēt vietējā filmēšanas grupa, bet sapratuši, ka šitajā valodā neko nevar saprast, devās prom. Tā nu smejot, dzerot un runājoties pagāja gandrīz visa nakts, kad nu likos uz auss, lai rīt sekotu jauni piedzīvojumi.
P.S. Kaut kad (cerams šovakar) arī iemetīšu kaut kur arī bildes no festiņa.
P.P.S. nezin kāpēc lj-cut nedarbojas, tāpēc patreiz ielikšu garā palagā.
2 comments | Leave a comment